Daudzi kristieši  mani ieskaitot, ir lūguši grēku nožēlas lūgšanu nākot pie ticības Jēzū Kristū. Kad es biju dzirdējis un sapratis Evaņģēlija vēsti, es lūdzu, lai Dievs man piedod manus grēkus, izmaina manu dzīvi un dara mani par jaunu radījumu. Es zinu, ka daudzi kristieši, kuri pēc tam, kad viņiem tika pastāstīts Evaņģēlijs atkārtoja kādu lūgšanu, kurā viņus ieveda cilvēks, kurš tiem liecināja. Šis raksts nekādā veidā nav domāts, lai apšaubītu kāda kristieša glābšanu tāpēc, ka viņš ir lūdzis grēcinieku lūgšanu. Arī es un daudzi no maniem brāļiem un māsām ir lūguši šādu lūgšanu.

Taču neviens nav glābts tāpēc, ka viņš ir lūdzis vai atkārtojis kādu lūgšanu. Tie, kurus Dievs savā žēlastība ir izglābis – paši vai kāda cita pamudinājumā – var lūgt, kā daļu no saviem pirmajiem glābšanas augļiem.

Kaut arī daudz kristiešu, mani ieskaitot, var liecināt par to, ka ir lūguši “grēcinieku lūgšanu” dienā, kad Dievs mūs izglāba, ir daudz vairāk cilvēku, kuri tika ievesti “grēcinieku lūgšanā” un tagad ir atkrituši vai pavisam aizgājuši no ticības. Viņi ir uzgriezuši Kristum muguru un pametuši ticību, kuru viņi domāja, ka viņiem ir, jo viņi nekad nebija nožēlojuši un aizgriezušies no saviem grēkiem un likuši savu uzticību uz Jēzu Kristu kā savu vienīgo Kungu un Glābēju. Viņi tagad ir atkrituši, jo bija likuši savu cerību uz kādu lūgšanu, kuru viņi lūdza, jo viņiem tika teikts, ka, lūguši šo lūgšanu, viņi tagad ir kristieši.

Kā jau minēju, šī raksta mērķis nav likt nevienam Dieva bērnam apšaubīt savu glābšanu tāpēc, ka nākot pie Jēzus ir lūdzis “grēcinieku lūgšanu”, bet gan lūgt kristiešus beigt izmantot šo nebībelisko tradīciju evaņģelizācijā. Tā ir tradīcija, kurai nekad nevajadzēja sākties. Tas ir mūsdienu zelta teļš, kas ir aizsūtījis vairāk cilvēku uz elli nekā jebkas cits.

Varbūt atpazīsiet šo scenāriju, kad cilvēkam tiek piedāvāts atkārtot “grēcinieku lūgšanu”.

“Labdien. Vai varu ar jums ar kaut ko padalīties?”
 “Labi.”
Vai zinājāt, ka Dievs jūs ļoti mīl un viņam ir brīnišķīgs plāns jūsu dzīvei?”
 “Nezināju.”
Jā, Dievs mūs visus ļoti mīl, taču Bībelē ir teikts, ka mēs visi esam grēkojuši pret Dievu un grēka alga ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīga dzīvība caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Bībelē arī teikts, ka visi, kuri piesauks Tā Kunga vārdu tiks glābti. Vai vēlies pieņemt šo dāvanu?”
 “Jā, vēlos.”
“Labi, tad lūdzu atkārto skaļi pēc manis un no visas sirds:”
“Dārgais Kungs Jēzu, ienāc manā sirdī”
– “Dārgais Kungs Jēzu, ienāc manā sirdī”
“Piedod man manus grēkus”
– “Piedod man manus grēkus”
“Paldies, ka Tu nomiri par mani”
– “Paldies, ka Tu nomiri par mani”
“Es ticu, ka tu esi uzcēlies un mirušajiem”
– “Es ticu, ka tu esi uzcēlies un mirušajiem”
“Es esmu glābts, man ir piedots un esmu ceļā uz debesīm”
– “Es esmu glābts, man ir piedots un esmu ceļā uz debesīm”
“Kā Jēzus Kristus evaņģēlija kalps, es tev saku, ka tavi grēki tev ir piedoti un tu esi ceļā uz debesīm. Atceries, ka Viņš tevi mīl un viņam ir lielisks plāns tavai dzīvei.”.

Šādas sarunas notiek katru dienu. Tas notiek uz ielām, draudzēs, starp draugiem un paziņām, arī internetā. Kāds kristietis ar labiem nolūkiem glābt kādu dvēseli dalās ar Evaņģēliju un lūdz cilvēkam atkārtot kādu lūgšanu, pēc kuras cilvēkam tiek dota pārliecība, ka viņš tagad ir kristietis un ir ceļā uz debesīm.

Daudzi kristieši pieļauj postošu kļūdu dodot cilvēkam maldīgu pārliecību, ka viņš ir glābts tāpēc ka ir lūdzis “grēcinieku lūgšanu”. Daudz cilvēki aiziet projām pēc šādas sarunas vēl joprojām miruši savos grēkos, taču domājot, ka ir glābti, jo kāds viņiem apliecināja, ka viņi ir ceļā uz debesīm, jo ir lūguši lūgšanu.

Bībelē nav aprakstīta neviena gadījuma, ne evaņģēlijos, ne vēstulēs, kad kāds izmantoja “grēcinieku lūgšanu” evaņģelizācijā. Bībeliskais aicinājums vienmēr ir – “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriezieties no grēkiem un ticiet uz evaņģēliju”. Jēzus nenāca un neteica, “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi, lūdzu atkārto šo lūgšanu no visas sirds”.

Romiešiem 1:16 Pāvils saka, “Jo es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ: tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic, jūdam visupirms un arī grieķim.”. Pāvila miesai bija iemesls kaunēties, jo Evaņģēlijs, kuru viņš sludināja bija pretstatā visam, ko viņa sabiedrībā uzskatīja par svētu un pareizu. Taču Pāvils necenšas iekļauties šajā sabiedrībā vai pieskaņot Evaņģēlija vēsti, lai tas būtu pieņemamāks sabiedrībai. Diemžēl mūsdienās Evaņģēlijs ir kļuvis par “Dievs tevi ļoti mīl un viņam ir lielisks plāns tavai dzīvei”.

Jūdam Evaņģēlijs bija vislielākā veida zaimošana, jo tas uzskatīja, ka Nacarietis, kurš tika piesists krustā bija Mesija un Dieva dēls. Grieķim tas bija pilnīgs absurds, jo tas apgalvoja, ka šis Jūds no nekurienes vidus bija Dievs miesā. Tāpēc Pāvils zināja, ka jebkur, kur viņš atvērs savu muti un sludinās Evaņģēliju viņš tiks noraidīts un apsmiets par šo vēsti, ja vien Svētais Gars neiestāsies un neizmainīs cilvēku sirdis. Pāvils to zināja un arī mums tas ir jāzin, ka Evaņģēlijs ir skandaloza vēsts un ja mēs to cenšamies padarīt mazāk skandalozu, tas vairs nav Evaņģēlijs. Mums ir jāseko Pāvila piemēram un jāatsakās pielāgot Evaņģēlija vēsti pasaules kārībām un grēcīga cilvēka vēlmēm. Ja mēs pievilinām cilvēkus ar miesīgām kārībām, mums nāksies tos paturēt ticībā ar miesīgām kārībām. Mums nav jāmeklē cilvēka uzslava, bet gan Dieva.

Mūsu vēsts ir arī neticama vēsts. Tā ir muļķīga vēsts, jo vēsts par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā. Tā nav tikai skandaloza vēsts, bet tā ir arī pilnīgi neticama vēsts. Mēs bieži nesaprotam to, cik pārsteidzoši ir tas, kad kāds notic mūsu vēstij. Kā pierādījums par šīs vēsts pārdabiskumu kalpo fakts, ka tā izplatījās pa visu Romas impēriju. Kas gan varētu likt pagānam, kurš neko nav dzirdējis par Veco Derību un pravietojumiem likt noticēt par kādu cilvēku vārdā Jēzus, kurš nomira pie krusta un pēc tam augšāmcēlās.

Viņš piedzima nabadzīgā ģimenē, vienā no niecīgākajiem Romas impērijas reģioniem un Evaņģēlijs apgalvoja, ka viņš ir dzīvā Dieva Dēls, ieņemts no Svētā Gara kādai jaunavai. Pēc profesijas viņš bija galdnieks, ceļojošs mācītājs bez oficiālas apmācības, taču Evaņģēlijs apgalvoja, ka viņam bija vairāk gudrības par jebkuru grieķu filozofu. Viņam nebija vietas, kur nolikt savu galvu, taču Evaņģēlijs apgalvoja, ka viņš paēdināja piecus tūkstošus, dziedināja slimos un pat uzmodināja mirušos. Viņš tika piesists krustā ārpus Jeruzālemes kā zaimotājs un valsts ienaidnieks, taču Evaņģēlijs apgalvoja, ka viņa nāve bija vissvarīgākais notikums cilvēku vēsturē un vienīgais ceļš pie Dieva. Viņš bija kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš un viņa priekšā katrs celis lieksies, ieskaitot Ķeizara. Vai tu vari iedomāties cik grūti Pāvila laikā bija kādam noticēt šādai vēstij? Tas bija neiespējami. Evaņģēlijs nekad nebūtu atstājis Jeruzālemi, ja Dievs nebūtu darbojies un mainījis cilvēku sirdis.

Šī patiesība mums dod iedrošinājumu, jo vienīgā lieta, kas ļaus šai vēstij izplatīties tālāk ir tikai uzticīga Evaņģēlija pasludināšana. Tā mums kalpo arī par brīdinājumu necensties to padarīt pievilcīgu ar šīs pasaules gudrību vai miesas kārībām. Tās nevar radīt neiespējamo cilvēka atdzimšanu. Mums ir jāpaļaujas uz vienīgo Bībelisko Evaņģēlija izplatīšanas veidu – tā drosmīgu un skaidru pasludināšanu, jo tas ir Dieva spēks par glābšanu katram kas tic. Mēs nevaram nevienu pārliecināt būt par kristieti vairāk kā mēs varam uzmodināt kādu no mirušajiem. Glābšana ir no Tā Kunga. Cilvēki tiek vesti pie ticības tikai caur Dieva pārdabisko darbu pie cilvēka sirds, kad tiek pasludināts Jēzus Kristus krustā sists un uzcēlies un mirušajiem. Bez Dieva spēka mūsu sludināšana ir veltīga. Mūsu evaņģelizācija ir nekas vairāk kā muļķīga skriešana, ja vien Dievs nedarbojas pie cilvēka sirdīm. Taču Dievs ir apsolījis to darīt, kad tiek pasludināts Evaņģēlijs. Ticība nāk caur dzirdēšanu.

Mēs dzīvojam ļoti tumšos laikos. Cilvēks ir kritis grēkā un viņa morāle ir pazaudēta. Cilvēks ienīst Dievu, jo Dievs ir taisnīgs un viņš ienīst Dieva likumus, jo tie ierobežo viņa ļaunumu. Cilvēks ienīst patiesību, jo tā parāda to, kāds patiesībā viņš ir un uztrauc viņa sirdsapziņu. Tāpēc kritis cilvēks cenšas atstumt patiesību un tikt no tās prom cik tālu vien iespējams. Viņš darīs visu iespējamo, lai apspiestu patiesību savā netaisnībā, pat noliedzot ka patiesība eksistē.

Problēma nav par Dievu, kurš slēpjas no cilvēka, bet par cilvēku, kurš slēpjas no Dieva. Romiešiem 3:11 ir teikts, “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu”, taču “Mani atrada tie, kuri mani nemeklēja” (Rom. 10:20).

Problēma nav arī intelektā. Bībele mums neatstāj vietu Ateismam,  jo, zinādami Dievu, viņi to nav turējuši godā kā Dievu un Viņam nav pateikušies, bet savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Visi cilvēki zina par Dieva esamību, taču izvēlas apspiest šo patiesību savā netaisnība, jo cilvēki mīl tumsu vairāk nekā gaismu.

Cilvēki ir miruši savos pārkāpumos un grēkos. Viņi ir ne tikai miruši bet gan grēka vergi. Tā dzīve, kas tiem ir, ir sekot šīs pasaules valdniekam. Viņi ir Dieva ienaidnieki un akli. Cilvēks dara visu savos spēkos, lai apspiestu visu, ko viņš zina par Dievu. Tas dara visu iespējamo, lai apslāpētu savu sirdsapziņu, lai tā uz viņu vairs nerunātu. Viņš izvēlas mūžīgi ciest ellē nekā liekt savu celi, nožēlot savus grēkus un likt savu uzticību uz Dievu. Kāda evaņģelizācijas metode atdzīvinās šos cilvēkus? Mēs varam stāstīt cilvēkiem jokus, likt tiem atkārtot kādu lūgšanu, manipulēt ar viņu emocijām un vienīgais ko mēs iegūsim būs divtik lieli elles bērni. Vienīgais veids, lai cilvēki tiktu glābti ir darīt kā Ecehiēls, nostāties ielejas vidū un sludināt vienīgo vēsti, kuru Dievs ir apsolījis svētīt – Jēzus Kristus Evaņģēliju.

Varbūt tā vietā lai mēs teiktu, “Dievs tevi mīl un Viņam ir lielisks plāns tavai dzīvei”, mēs varētu pateikt kāds Dievs ir. Ja mēs cilvēkiem piedāvājam dievu pēc viņu tēla un veidola, viņi to pieņems. Taču tas nebūs Dievs, kurš ir spējīgs glābt. Mums ir jāpaaugstina Dievs cilvēku priekšā un jāpasaka, ka viņu dzīvei būs jāpakļaujas Dieva gribai. Atgriezies un tici Evaņģēlijam. Vai mūsu Evaņģēlijs aizrauj cilvēkus par to ko Dievs var darīt viņu labā vai par to kas Dievs ir.

Jautājums nav par to vai cilvēki zina, ka viņi ir grēcinieki, bet vai viņi ir sapratuši grēka dabu un nopietnību, un vai Dievs ir darbojies tā pie viņu sirdīm, ka grēkus, ko tie agrāk mīlēja tagad ienīst. Kad cilvēks atzīst, ka viņš ir grēcinieks, tas var nozīmēt jebko. Cilvēks varbūt uzskata, ka viņš ir grēcinieks, jo viņš sevi pietiekami nemīl. Mums ir skaidri jāpaskaidro grēka daba un jāļauj Svētajam Garam strādāt pie cilvēka sirds.

Jautājums nav arī par to vai cilvēki grib nokļūt debesīs. Vai esi kādreiz sastapis cilvēku, kurš teiktu, “Nē, es labāk izvēlos elli”. Cilvēki vēlas nokļūt debesīs, taču nevēlas lai Dievs būtu tur, kad tie ieradīsies. Tikai Dievs ir spējīgs izņemt mūsu akmens sirds un aizvietot to ar miesas sirdi.

Draugi, mums ir jāsludina Evaņģēlijs un jāļauj Dievam darboties pie cilvēka sirds. Ticība nāk no dzirdēšanas. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri tiek ievesti lūgšanā nesaprotot kas ir Evaņģēlijs. Tie ir likuši savu uzticību uz kādu lūgšanu nevis uz Jēzu Kristu. Tie turpina dzīvot grēkā, ticot, ka ir glābti. Mums ir jāpārstāj lietot šī nebībeliskā tradīcija.