31 oktobris. Laiks, kad gaiss kļūst dzestrāks un vakari tumšāki un daudziem bērniem acis iemirdzās ar vēl nebijušu prieku, kad tie varēs pieklauvēt arī pie tavām durvīm. Klāt ir helovīns – gada tumšākā nakts. Tāpāt arī veikali nesnauž pie izdevības nopelnīt uz kostīmu, svecīšu un dekorāciju rēķina.

Kristiešu vidū valda sava veida apjukums. Kādi, izdzirdot vārdu helovīns bailēs satrūkstas un vēlas paslēpties. Citi ir noguruši no tā pagāniskās izcelsmes un domā par savu bērnu drošību šajā vakarā. Un tomēr citi izvēlas piedalīties dažādās šī vakara aktivitātēs. Tāpēc mēs esam spiesti uzdot jautājumu – kā mums kā kristiešiem vajadzētu reaģēt uz šiem svētkiem. Vai kristieši grēko piedaloties un vai ir pareizi nosodīt tos, kuri izvēlas to darīt?

Helovīna pagāniskā izcelsme

Vārds helovīns nāk no angļu valodas “all hallows eve” (saīs. halloween), kas ir visu svēto dienas priekšvakars. Sākotnēji šī bija atceres diena agrīnajā kristiešu draudzē, kad tika pieminēti visi aizgājušie Kristus mocekļi, kuri bija samaksājuši visaugstāko cenu par savu ticību. Taču kristietībai izplešoties cauri Eiropai, tā sadūrās ar vietējām pagānu kultūrām un paražām, kas noveda pie daudziem kompromisiem, kā rezultātā šī kristiešu atceres diena tika savīta ar šīs kultūras pagāniskajām tradīcijām.

Tiek uzskatīts, ka Helovīns ir cēlies no seno ķeltu tradīcijām, kad cilvēki dedzināja lāpas un ģērbās dažādos kostīmos, lai atvairītu ļaunos garus. Šis laiks iezīmēja vasaras un ražas beigas, un tumšās, aukstās ziemas sākumu. Ķelti ticēja, ka vienu dienu pirms jaunā gada iestāšanās, zūd visas robežas starp dzīvo un mirušo pasauli. Lai atzīmētu šo notikumu, druīdi cēla milzīgus svētās uguns ugunskurus, ap kuriem pulcējās ķelti, nesot dažādus upurus ķeltu dieviem. Svētku laikā ķelti valkāja dažādus tērpus, galvenokārt dzīvnieku galvas un ādas vai pārtapa par rēgiem, lai iejuktu pūlī un tiktu uzskatīti par savējiem. Pēc svētkiem tie atkal savos pavardos iededza gaismu, ko ņēmuši no svētā ugunskura, lai tā pasargātu viņus no ziemas.

Dieva gaisma tumšā naktī

Šajā tumšajā un māņticīgajā pagānu pasaulē, Dievs ir licis Savai evaņģēlija gaismai atspīdēt spoži cilvēku sirdīs. Jaunatgriezti kristieši, ticot Dieva Vārda patiesībai, ka Dievs mums nav devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu – nolēma nebaidīties no šīm tradīcijām un saredzēja iespēju pasludināt evaņģēliju tiem, kuriem to vajadzēja visvairāk.

Kā kristiešiem mums nav jābaidās no šiem svētkiem, kā to dara māņticīgi pagāni. Mēs apzināmies, ka mums apkārt vienmēr pastāv garīgā pasaule un ļaunie gari nekļūst ļaunāki vienā gada naktī. Sātans katru dienu staigā apkārt meklēdams, ko tas varētu aprīt (1. Pētera 5:8). Taču “lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē” (1. Jāņa 4:4). Dievs ir uz visiem laikiem “atbruņojis visas pretvaras, tās atklāti kaunā likdams un Kristū uzvaru svinēdams pār viņām” (Kolosiešiem 2:15).

Otrkārt, kā kristiešiem mums ir jābūt piesardzīgiem, jo šajā dienā pieaug dažādu vandāļu, jokdaru un ļaunu cilvēku aktivitātes. Kā jeb kurā citā dienā, kristiešiem ir jābūt uzmanīgiem ar to, ko Dievs mums ir uzticējis un jāpasargā savas ģimenes un bērni. Kristiešiem nevajadzētu atļaut saviem bērniem doties uz pasaulīgām helovīna ballītēm, kas tik vien kā gaida pēc nepatikšanām.

Treškārt, kristiešiem vajadzētu mirdzēt spoži šajā naktī. Jo tumšāka nakts, jo spožāk mēs spīdam. Šī ir viena reize gadā, kad cilvēki paši nāk klauvēdami pie mūsu durvīm. Mums ir jāparāda žēlastība cilvēkiem mums apkārt, kuri nespēj šajā tumsā saskatīt ceļu uz Tēva mājām. Nāve, raganas un spoki nav tik biedējoši cik Dieva dusmas, kuras tiks izlietas pār neticīgajiem – šai vajadzētu būt lietai, no kuras mēs patiesi baidāmies. Tieši bērni izvēlas visvairāk piedalīties šajos svētkos. Ļausim mūsu mīlestībai pret pazudušajiem padzīt mūsu bailes, lai pasniegtu Dieva glābšanas roku pretī vismazākajiem.

Evaņģelizācijas nakts – šī ir iespēja draudzēm un kristiešiem visā Latvijā doties pie cilvēkiem mums apkārt, lai aiznestu viņiem vēsti par Jēzu.